aizbultēt
aizbultēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aizbultēju | aizbultējam | aizbultēju | aizbultējām | aizbultēšu | aizbultēsim |
| 2. pers. | aizbultē | aizbultējat | aizbultēji | aizbultējāt | aizbultēsi | aizbultēsiet, aizbultēsit |
| 3. pers. | aizbultē | aizbultēja | aizbultēs | |||
Pavēles izteiksme: aizbultē (vsk. 2. pers.), aizbultējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aizbultējot (tag.), aizbultēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aizbultētu
Vajadzības izteiksme: jāaizbultē
1.Nostiprināt ar bultu (aizvērtas durvis, vārtus).
1.1.nepabeigtas darbības nozīme Bultēt ciet.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- – Pirmā viņu bija saklausījusi Zenta un jautāja cauri aizbultētajām durvīm.
- Pagrabā bija speciāli sagatavotas plāksnes, ar kurām aizbultēt logus.
- Aizvērusi un aizbultējusi dzīvokļa durvis, turpat priekšnamā stāvot no uztraukuma apraudājos.
- Viņš atvieglojumā nopūtās, kad bija atgriezies savā dzīvoklī un aizbultējis ārdurvis.
- Mēs ar Markūnu centāmies aizbultēt durvis, bet nepaspējām – mani ievainoja gūžā.