aizšmaukt
aizšmaukt 1. konjugācijas darbības vārds; vienkāršrunas stilistiskā nokrāsa, intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aizšmaucu | aizšmaucam | aizšmaucu | aizšmaucām | aizšmaukšu | aizšmauksim |
| 2. pers. | aizšmauc | aizšmaucat | aizšmauci | aizšmaucāt | aizšmauksi | aizšmauksiet, aizšmauksit |
| 3. pers. | aizšmauc | aizšmauca | aizšmauks | |||
Pavēles izteiksme: aizšmauc (vsk. 2. pers.), aizšmauciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aizšmaucot (tag.), aizšmaukšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aizšmauktu
Vajadzības izteiksme: jāaizšmauc
Paslepus aiziet, aizbēgt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tieši tad arī Bruno izmanto laimīgo gadījumu, lai aizšmauktu projām.
- Viens aizšmauca, pēc kādas stundas te šo būs ka biezs.
- Viņas brālis, viens no tiem kvēlu runu turētājiem, nesen aizšmaucis.
- Vīrietis nevēlējās maksāt viesnīcas rēķinu un nolēma pa telekomunikācijas vadiem aizšmaukt no ēkas.
- Vecais vīrs par šādu runu izbijās un lūkoja aizšmaukt.