Imauts
Imauts vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; īpašvārds, personvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | Imauts | Imauti |
| Ģen. | Imauta | Imautu |
| Dat. | Imautam | Imautiem |
| Akuz. | Imautu | Imautus |
| Lok. | Imautā | Imautos |
Lībiešu karavīrs, kurš kaujā pie Rīgas Senā kalna 1198. g. 24. jūlijā ar šķēpu nodūris krustnešu karaspēka vadoni Ikšķiles bīskapu Bertoldu.
Avoti: LE1
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tur, diviem pieturot, viņu ar šķēpu no mugurpuses nodūra lībietis Imauts ( " Ymaut").
- Sūne viegli runāja gan dāņu, gan līvu, gan vācu valodās un pēdējos gados, it īpaši pēc Imauta nāves, bija pasācis arvien biežāk lūgt Kaijai padomu.
- Pat tad, kad, no sava kara zirga krizdams, kaklu lauza un mūžībā aizgāja viņas vīrs Imauts, atstādams Kaiju gaidībās, viņa tik vien kā nogāja stundu pie svētā avota un atdeva tam savas sāpes tā, ka nevarēja saprast, kas Kaijas vaigus vairāk slapjus darījis – asaras vai vēsais ūdens, ar kuru tā slacīja acis.
- Indriķa hronika piemin arī šādus līvu vārdus: Ilo ( " Ylo"), Kulevenes tēvs ( " Kulewene"), Vieco ( Viezo, Vietzo), Alo tēvs, Viliendi, Uldenago, Vade, Valdeko, Gerveders, Kaupo, Anno, Imauts jeb Imants, Kirjāns, Lajāns, Aso, Ako, Dabrelis, Vane, Vesiķis, Ase, Uldevene, Vievaldis.
- Imauts