Hārūts
Hārūts vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; īpašvārds, personvārds; joma: mitoloģijaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | Hārūts | Hārūti |
| Ģen. | Hārūta | Hārūtu |
| Dat. | Hārūtam | Hārūtiem |
| Akuz. | Hārūtu | Hārūtus |
| Lok. | Hārūtā | Hārūtos |
Islāma mitoloģijā – viens no diviem eņģeļiem (otrs – Mārūts), kuri tika nosūtīti uz zemi, lai brīdinātu cilvēkus no ļaunuma, bet viņu sliktās uzvedības dēļ vīna reibumā, musulmaņiem tika aizliegts turpmāk lietot vīnu.
Avoti: Mit
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tie mācīja ļaudīm maģiju un to, kas bija nosūtīts diviem Eņģeļiem Babilonā - Hārūtam un Mārūtam.