žņaudzējs
žņaudzējs vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | žņaudzējs | žņaudzēji |
| Ģen. | žņaudzēja | žņaudzēju |
| Dat. | žņaudzējam | žņaudzējiem |
| Akuz. | žņaudzēju | žņaudzējus |
| Lok. | žņaudzējā | žņaudzējos |
žņaudzēja sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | žņaudzēja | žņaudzējas |
| Ģen. | žņaudzējas | žņaudzēju |
| Dat. | žņaudzējai | žņaudzējām |
| Akuz. | žņaudzēju | žņaudzējas |
| Lok. | žņaudzējā | žņaudzējās |
1.Darītājs → žņaugt.
2.sarunvaloda Trula, žņaudzoša sāpe.
4.joma: mitoloģija Latviešu mitoloģijā – lietuvēna vai cita kaitētāja gara pavārds; nosaukums no tā, ka šis gars aizmigušos smacē un cenšas nožņaugt.
Avoti: LLVV, LDG
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Rodas iespaids, ka pilsētas ielas ir pilnas žņaudzējiem, bet policija — bezspēcīga.
- Bet tobrīd Evu pārsteidza vēl nepazīstams žņaudzējs krūtīs.
- ◆ “ Londonā siro laupītāji žņaudzēji!”
- Atkal klāt žņaudzējs un spiedējs.
- Lietuvēns atkāpies, žņaudzējs izgaisis.