žņaudzīt
žņaudzīt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | žņaudzu | žņaudzām | žņaudzīju | žņaudzījām | žņaudzīšu | žņaudzīsim |
| 2. pers. | žņaudzi | žņaudzāt | žņaudzīji | žņaudzījāt | žņaudzīsi | žņaudzīsiet, žņaudzīsit |
| 3. pers. | žņaudza | žņaudzīja | žņaudzīs | |||
Pavēles izteiksme: žņaudzi (vsk. 2. pers.), žņaudziet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: žņaudzot (tag.), žņaudzīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: žņaudzītu
Vajadzības izteiksme: jāžņaudza
1.Spēcīgi (parasti nervozi) spaidīt, arī burzīt.
Stabili vārdu savienojumiŽņaudzīt dūres. Žņaudzīt rokas.
- Žņaudzīt dūres kolokācija — vairākkārt spiest pirkstus dūrē, parasti aiz dusmām, bezspēcības
- Žņaudzīt rokas; žņaudzīt pirkstus — vairākkārt spiest, liekt, parasti kopā saņemtas rokas (arī pirkstus), piemēram, izmisumā, bēdas
2.Spēcīgi spaidīt (ko slapju), lai iztecētu šķidrums.
2.1.Spēcīgi spaidīt, lai iztecētu (šķidrums) no kā slapja.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kaut kas viņu žņaudzīja un smacēja, vienlaikus pašai kļūstot bīstamai.
- Martīnu nežņaudzīja nekādas nojautas, viņš pagrāba no plaukta pāris krāsainu bundžu.
- Oskars žņaudzīja rokā savu telefonu un domāja, kam piezvanīt.
- Pretinieks bezpalīdzīgi plūkāja matus un žņaudzīja raketi, bet neieguva nevienu punktu.
- Pēc tam noguldīja uz muguriņas un pasāka staipīt rokas uz sāniem, žņaudzīja krūtis.