švīkstoņa
švīkstoņa sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | švīkstoņa | švīkstoņas |
| Ģen. | švīkstoņas | švīkstoņu |
| Dat. | švīkstoņai | švīkstoņām |
| Akuz. | švīkstoņu | švīkstoņas |
| Lok. | švīkstoņā | švīkstoņās |
1.Ilgstošu nepārtrauktu trokšņu kopums → švīkstēt.
2.apvidvārds Pļāpa, mēlnesis, cilvēks, kas švīkst, mīl citus aprunāt.
3.apvidvārds Staigns smilšains pamats (ūdenstilpē).
Avoti: LLVV, ME
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tādu kā klusu skrapstoņu, mazus soļus un švīkstoņu.
- Viņa dzirdēja egļu zaru švīkstoņu, kas bija salīkuši zem sniega smaguma.
- Kad urbis ietriecās manā žoklī, bija dzirdama viegla švīkstoņa.
- Vai arī tā drīzāk bija švīkstoņa, putnam skarot rūti ar spārna galu?
- Vienā acumirklī sarunas pārtrūka, beidzās nesteidzīgo soļu švīkstoņa uz ielās klātajām akmens plāksnēm.