šņauciens
šņauciens vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | šņauciens | šņaucieni |
| Ģen. | šņauciena | šņaucienu |
| Dat. | šņaucienam | šņaucieniem |
| Akuz. | šņaucienu | šņaucienus |
| Lok. | šņaucienā | šņaucienos |
1.Vienreizēja paveikta darbība → šņaukt2; arī pulverveida vielas (parasti tabakas) daudzums, ko var iešņaukt vienā reizē.
2.sarunvaloda Neliels (kā, piemēram, vielas, priekšmetu) daudzums.
3.Vienreizēja paveikta darbība → šņaukt1.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Spēka tomēr nav daudz, viņai pasprūk izdvesieni un šņaucieni.
- Viens šņauciens, un viss atkal kārtībā,” es devu mājienu par sniedziņu.
- Var dzirdēt tikai tantes Antes šņaucienus kabatlakatiņā.
- Mazs šņauciens mušmiru pulvera, un karotāji pārtapuši īstos nežēlīgos spēkavīros, kurus nekas nespējis apturēt.
- Tiem ar cakām vien neiznāk šņauciens.