šņākuļot
šņākuļot 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | šņākuļoju | šņākuļojam | šņākuļoju | šņākuļojām | šņākuļošu | šņākuļosim |
| 2. pers. | šņākuļo | šņākuļojat | šņākuļoji | šņākuļojāt | šņākuļosi | šņākuļosiet, šņākuļosit |
| 3. pers. | šņākuļo | šņākuļoja | šņākuļos | |||
Pavēles izteiksme: šņākuļo (vsk. 2. pers.), šņākuļojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: šņākuļojot (tag.), šņākuļošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: šņākuļotu
Vajadzības izteiksme: jāšņākuļo
1.Šņākāt1.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kamēr tu mierīgi šņākuļo miegā, baktērijas mutē dejo prieka dančus.
- Es klausos, kā, smagi šņākuļodama, elpo senā Viļņa.
- Pirms viņš bija ielicis šķīvī maltīti, meitene jau maigi šņākuļoja.
- Viņas šisnakts partneris atlaidās guļus un šņākuļoja kā laimīgs bērns.
- Ja pamosties ar drēbēm mugurā, bet blakus kāds šņākuļo.