šņāka
šņāka sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlis; lieto: retiLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | šņāka | šņākas |
| Ģen. | šņākas | šņāku |
| Dat. | šņākai | šņākām |
| Akuz. | šņāku | šņākas |
| Lok. | šņākā | šņākās |
4.Tāds, kas caur degunu runā, kas šņākdams runā.
5.Izcirtums jumta spāres galā.
6.sarunvaloda; formā: daudzskaitlis Nāsis.
Avoti: Sin, LLVV, EH
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kamēr visi kurnēdami ceļas, mauro, šņākā un mostas, gailis Ēvalds uzsien ap kaklu sarkanu lakatu un – plīkš, plākš – pa kūts durvīm pagalmā.