šņāciens
šņāciens vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | šņāciens | šņācieni |
| Ģen. | šņāciena | šņācienu |
| Dat. | šņācienam | šņācieniem |
| Akuz. | šņācienu | šņācienus |
| Lok. | šņācienā | šņācienos |
1.Īslaicīgs vienreizējs troksnis → šņākt1.
2.Īslaicīgs vienreizējs troksnis → šņākt2.
3.Īslaicīgs vienreizējs troksnis → šņākt3.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Arguments, ka mamma gan tā nemāca, izpelnījās nicīgu šņācienu.
- Taču, kad Berra pamēģina, viņam sanāk tikai mazs, aizsmacis šņāciens.
- — Betija viņas šņācienu laida gar ausīm un turpināja veikli lodāt starp stieņiem.
- Protams," Ilze izlaiž saniknotu šņācienu kā gulbis, kas aizsargā ligzdu.
- It kā bijīgi un vēsi, bet tomēr ne vairs ar šņācieniem un rūkšanu.