ņuņņa
ņuņņa kopdzimtes sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; vienkāršrunas stilistiskā nokrāsaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | ņuņņa | ņuņņas |
| Ģen. | ņuņņas | ņuņņu |
| Dat. | ņuņņai | ņuņņām |
| Akuz. | ņuņņu | ņuņņas |
| Lok. | ņuņņā | ņuņņās |
ņuņņa kopdzimtes vīriešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; vienkāršrunas stilistiskā nokrāsaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | ņuņņa | ņuņņas |
| Ģen. | ņuņņas | ņuņņu |
| Dat. | ņuņņam | ņuņņām |
| Akuz. | ņuņņu | ņuņņas |
| Lok. | ņuņņā | ņuņņās |
1.Vārgs, neizdarīgs, arī raudulīgs cilvēks.
2.Gļēvulis.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kā par ņuņņām, kas pavisam noteikti aizlaidīs pasauli postā.
- Žanete negrib, lai Verners izaugtu par mīkstčaulīgu ņuņņu.
- Bet, lūk— izglītots cilvēks un tāpat palika pie sava — raud tikai ņuņņas.
- — Gan jau sēž kaut kur mežā un ņuņņā, — skābi ieteicās Skābais Ģīmis.
- — Preteklis, smerdelis, ņuņņa!