ķeņķeris
ķeņķeris vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | ķeņķeris | ķeņķeri |
| Ģen. | ķeņķera | ķeņķeru |
| Dat. | ķeņķerim | ķeņķeriem |
| Akuz. | ķeņķeri | ķeņķerus |
| Lok. | ķeņķerī | ķeņķeros |
1.Neveikls, neattīstīts cilvēks.
2.Cilvēks, kas iet streipuļodams, grīļodamies.
Stabili vārdu savienojumiĶeņķeru ķeņķeriem.
- Ķeņķeru ķeņķeriem idioma — streipuļojot, grīļojoties; tenteru tenteriem
Avoti: SiV, ViV