ēns
ēns apvidvārds
1.Ēna.
2.Tas, kas vāji līdzinās (bijušam, iepriekšējam).
3.Spoks, mirušo gars.
3.1.Latviešu mitoloģijā – varmācīgā nāvē miruša cilvēka gars, kas spokojas pa naktīm un vajā ceļiniekus.
Avoti: LDG, ViV, TlV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Veļi tiek saukti arī par velēniešiem, vecajiem, ēniem, iļģiem, ķauķiem, pauriem u.
- G. Mancelim lielākoties sastopami deminutīvpiedēkļi - iņ- un - īt-, retāk citi līdzekļi, piemēram, - ele, - ule, - ēns.
- Daži minētie atvasinājumi mūsdienu latviešu valodā nav raksturīgi, piemēram, iedzīvotāju nosaukums ar - ēns – Gaujenens no Gauja, tie gan arī minēti kā retāk sastopami.
- Tālāk G. Stenders uzskaita vairākas substantīvu un adjektīvu izskaņas: - tājs ( - tāja), - ēns ( - ene), - nieks, ( - niece), - eklis, - šana, - ība, - ums, - iens, - īgs, - ains, - išks jeb - isks, verbiem - nāt un - elēt ( verbu darināšanas jautājumiem G. F. Stenders pievērsies maz), minot arī, pie kādas semantiskās grupas katrs no šiem atvasinājumiem pieder, piemēram, personu nosaukumi pēc radniecības, pēc dzīvesvietas, pēc nodarbošanās.
- 28.1.2. no uzvārdiem ar izskaņām - ēns, - ums, - uks, - ājs, - ējs, - tājs, - užs, - avs, - ens, piemēram: