šķobīt
šķobīt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | šķobu | šķobām | šķobīju | šķobījām | šķobīšu | šķobīsim |
| 2. pers. | šķobi | šķobāt | šķobīji | šķobījāt | šķobīsi | šķobīsiet, šķobīsit |
| 3. pers. | šķoba | šķobīja | šķobīs | |||
Pavēles izteiksme: šķobi (vsk. 2. pers.), šķobiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: šķobot (tag.), šķobīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: šķobītu
Vajadzības izteiksme: jāšķoba
1.Vairākkārt šķiebt.
1.1.Vilkt šķībi, greizi (seju, tās daļu).
2.Panākt, būt par cēloni, ka (kas, piemēram, doma, uzskats, attiecības), parasti pakāpeniski, zaudē savu stabilitāti, noturību.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņš pūta ūsās un šķobīja seju, kad tramvaju spēcīgāk sakratīja.
- Pagalmā pie sienas gul zemē kails vīrietis un šķoba muti.
- Roska, Šķoba, Talcis, Tīliks u.c.
- Paraugos uz Nikolaju, bet viņš dīvaini šķoba lūpas.
- No piepūles puišu sejas kļuva sarkanas un sa šķobītas.