zvārgulis
zvārgulis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | zvārgulis | zvārguļi |
Ģen. | zvārguļa | zvārguļu |
Dat. | zvārgulim | zvārguļiem |
Akuz. | zvārguli | zvārguļus |
Lok. | zvārgulī | zvārguļos |
zvārgulītis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; deminutīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | zvārgulītis | zvārgulīši |
Ģen. | zvārgulīša | zvārgulīšu |
Dat. | zvārgulītim | zvārgulīšiem |
Akuz. | zvārgulīti | zvārgulīšus |
Lok. | zvārgulītī | zvārgulīšos |
1.Metāla piekars, kas parasti, saskaroties ar citiem piekariem, rada skaņu.
2.apvidvārds Neliels zvans.
3.apvidvārds Bērna grabulis.
4.apvidvārds Eiropas saulpurene ("Trollius europaeus").
Avoti: LLVV, ViV, ME, Aug2
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Zelta zvārguļi un granātāboli lai pamīšus būtu visapkārt pie apmetņa apakšmalas.
- Zvārguļu šķinda, sniegotas Pēterpils ielas, ziņkāri skatieni, smaidi.
- Tai skaitā rakstnieka Edvarda Treimaņa- Zvārguļa lepnais ābeļdārzs Leukādijās.
- — Piepeši krastā troksnis, smiekli, lāpas, zvārguļi...
- Galā pat bija melna metāla lodes kā zvārguļi uz sarkano debesu fona.