voits
Lietojuma biežums :
voits
1.Polijas pagastos (gminās) vecākais; arī Latgalē poļu laikos.
2.vēsturisks Klaušu laikos vagars vai vagara palīgs.
3.Cilvēks, kas nestrādā.
Avoti: SV33, Let
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kā jau pieklājās bagātam un pilngadīgam studiozam, kurš bez rūpēm un raizēm pārtiek no zemes īpašumu un muižu rentes, viņš vairs nekādās bursās neapmetās, bet nolīga kalpu un noīrēja jauku dzīvokli Stiklinieku ielā, netālu no Rātsnama, pavisam blakus pilsētas voita mājai; dzīvokli, kuram bija daudz priekšrocību, bet viena no galvenajām bija tā, ka tieši no vārtiem turp veda kāpnes ar daļēji pārsegtu galeriju, pa kuru ļoti ērti un nevienam neredzot varēja ievest sievietes, jo vissvarīgākā un visbiežāk izmantojamā mēbele divdesmit trīs gadus vecā Bironta miteklī tagad bija milzīgā ar damasta baldahīnu rotātā gulta, kurā mīlīgais bakalaurs, kas vispār laiku galvenokārt pavadīja pie grāmatām vai pilsētas zaņķos, ievilināja desmitiem, kur nu desmitiem - drīzāk simtiem sieviešu, sākot ar sarkstošām, ķiķinošām jaunuvēm un beidzot ar ārlaulības kairinājumu izslāpušām matronām, kas visas kā viena nespēja turēties pretī šī maigā apvārdotāja pazudinošajam valdzinājumam.
- Taču visdīvainākais bijis tas, ka pašam šķitis, ka viņš tikai aizgāja, apgriezās un gāja atpakaļ, bet patiesībā izrādījies, ka pagrabos viņš pavadījis daudz stundu, jo, kad viņš iznāca atpakaļ virszemē, ziņkārīgo pūlis pie Subačus vārtiem jau bija izklīdis un projām bija aizgājuši arī maģistrāta piesēdētāji, voits un bende, un viņam pašam vajadzēja iet uz rātsnamu, bet pēc tam kopā ar pavadoņiem un izbrīnītu pūli, kas pa ceļam uztūka arvien lielāks, uz Tiesas namu, kur viņam publiski pasludināja apžēlošanu un brīvību, un tikai vēlāk viņš sapratis, ka pabijis kaut kur viņā pusē, jo tur, pagrabā, viņam gar acīm paskrējusi visa dzīve – līdz visagrākajai bērnībai, līdz pirmajām zīdaiņa dienām, ko atmiņa nemaz nav saglabājusi, un viņš redzējis pats sevi guļam šūpulī, tēva mīlētu un mātes lolotu, un tikai tad viņš sapratis, cik daudz grēku nospiež viņa dvēseli, cik daudz netīrības, zemiskuma, izvirtības un krāpšanas tas zīdainis – viņš – ienesis pasaulē, un sapratis, ka nekāda nožēla viņam vairs neko nelīdzēs.
- Vai arī – no virknes sīku, pavisam muļķīgu, ar skaidru saprātu neizskaidrojamu sakritību, jo, kamēr tā no svešatnes atceļojusī žurka sirdīgi kasīja no pestilences pampstošo sarkano bubonīti uz saviem sāniem, no stūra, aizslēpies aiz koka ietves dēļgala, klusiņām, galvu plecos ierāvis un kažokotās lāpstiņas atšāvis, sastingušām acīm, astei kā svārstam pa zemi no vienas puses uz otru bez skaņas šaudoties, viņu vēroja bezvārdis Viļņas kaķis, kurš gluži kā pieredzējis mīlnieks gribēja paildzināt baudu, iekams mesties virsū guvumam, kas, pēc paša aprēķiniem, jau neapšaubāmi piederēja viņam, taču, kā jau mēdz gadīties, kad, pārmēru ilgi tīksminoties par uzvarošajām gaidām, garām tiek palaists īstais mirklis, visu uzmanību veltīdams medījumam, tas nemaz nejuta, kā pār viņu itin kā melns nāves priekškars pēkšņi nolaidās maiss, un tūliņ viņu zemei piespieda sētnieks, kas viņu bija novaktējis, pildot voita pavēli, un, kamēr bezvārdis kaķis, kurš varbūt būtu varējis notikumu gaitu pagriezt pavisam citā virzienā un attālināt pilsētas likteni, plosījās, ņaudēja ne savā balsī, brēkdams teju kā kaujams zīdainis, un tika stingrāk iesiets maisā, izbaidītā žurka spruka kādā vaļējā spraugā, tieši pilsētas iekšās, taisni tās tumšajās un mitrajās pazemes zarnās.
- Tik vien bija labuma no Ārona Gordona toreizējā gājiena pie voita: tie tuvredzīgie nelgas neizgudroja neko labāku par neveiklu manevru, ar kura palīdzību no pilsētas izdzīt daļu ubagu kopienas – galvenokārt lētticīgākos, galīgā postā nonākušos lauķus no apkārtējiem ciemiem, jo ubagu saimes vadoņi bija gana attapīgi, lai uz varasvīru izmestā plikā āķa neuzķertos; viņi slapstījās, slimoja un apspieda vājākos, jo pilsētas padibenes dzīvoja pēc tiem pašiem nerakstītajiem likumiem, kurus ievēroja tie, kas dzīvoja pilīs un ģērbās zīdos un samtos, un viņi pat iekasēja nodevas no savāktajām ubagdāvanām un lika šo naudu kopus kasē, un arī viņiem bija vairākas frakcijas, nu gluži kā Seimā, jo visi necieta svešos, no malas uzklīdušos, sevišķi tos, kas atklāti rādīja vātis un brūces, un, piemēram, bezpajumtnieki no vecās Dižkunigaiša pils drupām nāvīgi nīdās ar tiem, kuri dzīvoja smirdoņā pie Ādmiņu kvartāla, bet Šņipišķu piepilsētas nabagi ļaunāk par nāvi neieredzēja ubagus no upes pretējā krasta, no Antakalnes, no Svēto Pētera un Pāvila baznīcas, bet pie Subačus vārtiem bija apmetusies vēl viena – nevis ubagu, bet klaidoņu banda, ko tagad vadīja viņa sifilitiķis, kurš, pat nokļuvis pie pabirām, saglabāja augstajai izcelsmei piederīgu stāvokli, un tieši viņš valdīja pār citiem salašņām, tieši viņam tie maksāja nodevas, tieši viņš uzturēja kārtību pie Barbakāna, kur tagad bija īsts elles priekškambaris.
- Un jau pirms gada, kad viss tikko sākās, kad sāka apmirt pirmie ļaudis, galvenokārt klaidoņi, bezpajumtnieki un no bada pārņemtajiem ciemiem ieklīdušie, viņš gāja pie voita; viņš un vēl daži no kahala izlūdzās, lai varasvīri viņus pieņem, un viņš, Ārons Gordons, norādīja, ka pilsētai draud epidēmija, un teica: jūsu gaišība, pilsētas sanitārais stāvoklis ir drausmīgs, visur atkritumi, izkārnījumi, notekūdeņi, samazgas, žurku bari, blusas, puvekļi un pelējums; nevajadzētu vairs laist pilsētā iekšā svešos nabagus, un arī ar vietējiem klaidoņiem vajadzētu tikt galā – nokārtot, lai spitāļi par viņiem rūpējas, vai vismaz vajadzētu viņus barot un nošķirt no pārējiem pilsētniekiem, jo citādi būs slikti, jūsu gaišība; taču pilsētas tēvi tikai pasmējās, teica: Gordona kungs, pat bērni zina, ka itin viss ir Dieva Tā Kunga rokās, tikai grēki pievilina mēri un tas izplatās vienīgi pa gaisu, tāpēc jau to sauc par morowe powietrze, cerēsim, ka Dievs mūs nesodīs, lūgsimies, lai šī nelaime ietu mums secen, nodosim sevi Visusvētākās Jaunavas aizgādnībā, un, kad viņi jau gāja prom, kāds no maģistrāta sargkareivjiem nosmējās viņiem pakaļ: " Ha, ha, netīrie žīdi uztraucas par pilsētas tīrību," – bet, kad cilvēki sāka sprāgt kā mušas, tad kā vienmēr sāka meklēt vainīgos un par vainīgajiem kļuva žīdi un viņu aizdomīgie rituāli