viebt
viebt 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | viebju | viebjam | viebu | viebām | viebšu | viebsim |
| 2. pers. | vieb | viebjat | viebi | viebāt | viebsi | viebsiet, viebsit |
| 3. pers. | viebj | vieba | viebs | |||
Pavēles izteiksme: vieb (vsk. 2. pers.), viebiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: viebjot (tag.), viebšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: viebtu
Vajadzības izteiksme: jāviebj
Savelkot sejas muskuļus, mainīt izteiksmi (sejai, tās daļām), parasti kā negatīva, nepatīkama ietekmē; šādā veidā radīt (sejā, tās daļās kādu grimasi), parasti kā negatīva, nepatīkama ietekmē.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Skatās uz mani un viebj seju kā no zobu sāpēm.
- Ne jāpērk svaiga gaļa, ne jāviebj deguns kā Mikucītei...
- Biedri smīkņāja un vieba degunus, smirdējām pēc purva kā cilvēki, kuros sakrājies rūgtums ir gājis pāri un vairs nav nomazgājams.
- Tušs meta acis un cītīgi vieba lūpas smaidā tik ilgi, kamēr skuķis promejot pār plecu pačukstēja, ka vakarā šo varot satikt pie Sarkanā tiltiņa.
- Jā, Tušs galvu vien nogrozīja, trakas lietas, kā sasuka spēj izmainīt cilvēka paskatu, vairs ne miņas no pārgudrā un augstprātīgā jaunskunga, kurš, likās, nemitīgi nievā vieba lūpas par visu un visiem, — nu sasprogotais Barbāns bez ūsām izskatījās pēc bikla un nedroša jaunekļa, kas teju, teju apraudāsies aiz nelaimīgas mīlestības, pat mugura it kā liecās kūkumā, dzīves smaguma nospiesta.