vervelēt
vervelēt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | vervelēju | vervelējam | vervelēju | vervelējām | vervelēšu | vervelēsim |
| 2. pers. | vervelē | vervelējat | vervelēji | vervelējāt | vervelēsi | vervelēsiet, vervelēsit |
| 3. pers. | vervelē | vervelēja | vervelēs | |||
Pavēles izteiksme: vervelē (vsk. 2. pers.), vervelējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: vervelējot (tag.), vervelēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: vervelētu
Vajadzības izteiksme: jāvervelē
1.Neskaidri, parasti ātri, runāt.
1.1.transitīvs
Avoti: LLVV, LE
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Lai saprastu tikai Bļugers un Rotenburgers, Kirovs sāk vervelēt idišā…
- Tu pats vispār tici tam sviestam, ko te man vervelē?
- — Kamēr viņš vervelē, esmu izdomājis, ko sacīt.
- vēlāk gan vervelēdamas pakrīt un atkal sāk skaļi smiet.
- Es ne viena vārda nesaprotu, ko viņi vervelē.