varoņgars
varoņgars vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; poētiska stilistiskā nokrāsa; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | varoņgars | varoņgari |
| Ģen. | varoņgara | varoņgaru |
| Dat. | varoņgaram | varoņgariem |
| Akuz. | varoņgaru | varoņgarus |
| Lok. | varoņgarā | varoņgaros |
Varonības gars.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Bet varoņgaru tā nespēj kaut.”
- Latvju māte dzemdējusi nevien varoņus, bet arī varoņgaru, latvju māte uzaudzinājusi mūsu jauno paaudzi patriotismā un Latvijas mīlestību tā paglabājusi arī visgrūtākos pagātnes laikos.
- Netrūkst pretrunu un frāžu mūsu dzīvē arī tagad, un grūti kādreiz noklausīties patriotisku runu par varoņgaru, cīņu līdz beidzamai asinslāsei, zinot, ka runātājiem un klausītājiem par visu vairāk rūp kāda cita lāse, ka cīnīties gan varam ar vārdiem, bet ziedojumu vākšanas akcijās labprātāk izvelkam no kabatas tikai nēzdodziņu.
- Lai cik Saltkurpe, pie apava ticis, Lībieti lūdzās nākt ārā, lai cik viņu lamāja par mīkstmiesi, kas paša tautas varoņgaru nesaprot, Lībietis ni un ni - palika dūņās.
- Korporācijas nosaukums izvēlēts, lai godinātu seno kuršu jūrasbraucēju varoņgaru.