vīlīte
vīlīte sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārds; deminutīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | vīlīte | vīlītes |
| Ģen. | vīlītes | vīlīšu |
| Dat. | vīlītei | vīlītēm |
| Akuz. | vīlīti | vīlītes |
| Lok. | vīlītē | vīlītēs |
1.Dem. → vīle.
2.apvidvārds (Maizes kukuļa) maliņa.
Avoti: MalV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Izmirkuši līdz pēdējai vīlītei, nepadevās ne vieni, ne otri.
- Lieki piebilst, ka ziemeļkorejiešu robežsargi jūs izkratīs līdz pēdējai vīlītei.
- Tā kā, nezinu, bruncis ar perfekti nošūtu vīlīti apakšā.
- Teicu taču, ka tās bandītu kuces tevi līdz vīlītei izģērbs.
- Šķiet pozitīvs līdz katrai pogai un bikšu vīlītei.