vāravs2
vāravs vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | vāravs | vāravi |
| Ģen. | vārava | vāravu |
| Dat. | vāravam | vāraviem |
| Akuz. | vāravu | vāravus |
| Lok. | vāravā | vāravos |
Tas, kas vārās – daudz un ātri runā; pļāpa, niekkalbis.
Avoti: SiV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- — Smiešanās un dejošana, — vārava attrauca un pielēca kājās.
- — Vāravs, — galvenā iesmējās, un pārējās ķiķināja.
- dāma, kura vienā Prāgas krogā strādāja par vāravu,
- Nu, tā tu pats pirms brīža domāji, — teica galvenā vārava.
- Kad Merks nopirka " Vāravu", viņš pieņēma to par dziedātāju.