uzsukāt
uzsukāt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzsukāju | uzsukājam | uzsukāju | uzsukājām | uzsukāšu | uzsukāsim |
| 2. pers. | uzsukā | uzsukājat | uzsukāji | uzsukājāt | uzsukāsi | uzsukāsiet, uzsukāsit |
| 3. pers. | uzsukā | uzsukāja | uzsukās | |||
Pavēles izteiksme: uzsukā (vsk. 2. pers.), uzsukājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzsukājot (tag.), uzsukāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzsukātu
Vajadzības izteiksme: jāuzsukā
1.Sukājot sakārtot, uzliekt (parasti matus) veidojumā uz augšu.
1.1.Sukājot sakārtot (matus) virsū (piemēram, pierei, ausīm).
2.apvidvārds Iepērt, nopērt.
3.apvidvārds Sukājot linus pārsniegt saskaņoto svaru.
4.Sukājot (pakulas, linus) pārsniegt noteiktu daudzumu.
Avoti: LLVV, ME
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tieši astoņos, ģērbies svārkos, ar augsti uzsukātu matu cekulu, es iegāju flīģelīša priekšnamā, kur dzīvoja kņaziene.
- Tad viņš paņēma birsti, uzsukāja īsos, ezītī apcirptos matus un, vēlreiz paskatījies spogulītī, paķēra platmali, spieķīti un aizsteidzās.
- Ļaut izžūt un uzsukāt ar CREPE BIRSTI.
- Jo viņi skrien ļoti ātri un piedevām vēl uzsukā samīdītās sūnas!
- Monvīds bija iemanījies valkāt neuzkrītoši polsterētas žaketes, matus uzsukāt kuplā vilnī virs pieres, turklāt – sievietes viņš vienmēr uzrunāja, sēžot restorānā pie galda vai personiskajā auto.