uzsprukt
uzsprukt 1. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzsprūku | uzsprūkam | uzspruku | uzsprukām | uzsprukšu | uzspruksim |
| 2. pers. | uzsprūc | uzsprūkat | uzspruki | uzsprukāt | uzspruksi | uzspruksiet, uzspruksit |
| 3. pers. | uzsprūk | uzspruka | uzspruks | |||
Pavēles izteiksme: uzsprūc (vsk. 2. pers.), uzsprūciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzsprūkot (tag.), uzsprukšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzspruktu
Vajadzības izteiksme: jāuzsprūk
Ātri, bēgšus uzvirzīties augšā (kur, līdz kurienei u. tml.); ātri, bēgšus uzvirzīties uz kādas vietas.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Nejauši tie viņai bij uzsprukuši uz mēles , kādēļ tos bij atturēt neizrunātus
- Par laimi nabadziņš patapis vēl laikā trijžuburu priedē uzsprukt
- Par laimi vīrs dabū uzsprukt trijžuburu priedē
- Bet tieši pirms tā koka mūsu pārinieku laivu sāka nezt uz sāniem , viņi aizsprostoja vienīgo vietu , kur varēja uzsprukt
- Uz viņa kaukšanu saskrējuši tik daudz vilku, ka vīrs tik mokām vēl iespējis eglē uzsprukt.