uzsmiņķēt
Lietojuma biežums :
uzsmiņķēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzsmiņķēju | uzsmiņķējam | uzsmiņķēju | uzsmiņķējām | uzsmiņķēšu | uzsmiņķēsim |
| 2. pers. | uzsmiņķē | uzsmiņķējat | uzsmiņķēji | uzsmiņķējāt | uzsmiņķēsi | uzsmiņķēsiet, uzsmiņķēsit |
| 3. pers. | uzsmiņķē | uzsmiņķēja | uzsmiņķēs | |||
Pavēles izteiksme: uzsmiņķē (vsk. 2. pers.), uzsmiņķējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzsmiņķējot (tag.), uzsmiņķēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzsmiņķētu
Vajadzības izteiksme: jāuzsmiņķē
Uzkrāsot, izskaistināt ko ar kosmētikas līdzekli.
Avoti: MLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Nē, ko tur vispār par Gardneri, uzsmiņķēta, stīva un vēl vaibstās.
- Skaistā meitene bija laiski atspiedusies pret kāda vīrieša statuju, kam ar lūpukrāsu bija uzvilktas sarkanas lūpas un uzsmiņķēti kautrīgi piesarkuši vaigi, vienā acī iestūķēta apaļa, vecmodīga acene, bet galvā uzmaukta vīriešu platmale.
- Tā vēl pusbēda , trakāk ir tad , ja šajā afektētajā stāvoklī mēģina to pelnrušķīti iemitināt greznā pilī , vai kādu uzsmiņķētu exprincesi vai kruzuļos tērptu kurtizāni piespiest harmoniski saplūst ar , teiksim , tradicionālo latviešu lauku sētas kultūrvidi