uzpurnis
uzpurnis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | uzpurnis | uzpurņi |
| Ģen. | uzpurņa | uzpurņu |
| Dat. | uzpurnim | uzpurņiem |
| Akuz. | uzpurni | uzpurņus |
| Lok. | uzpurnī | uzpurņos |
uzpurnītis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; deminutīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | uzpurnītis | uzpurnīši |
| Ģen. | uzpurnīša | uzpurnīšu |
| Dat. | uzpurnītim | uzpurnīšiem |
| Akuz. | uzpurnīti | uzpurnīšus |
| Lok. | uzpurnītī | uzpurnīšos |
1.Speciāls, parasti no ādas izgatavots, dzīvnieka, parasti suņa, purnam uzmaucams, aizsargs, lai dzīvnieks nevarētu kādam iekost.
2.Zirga purna pārsegs, ko stiprina pie apaušiem.
3.Pastalas purngals.
4.Dusmīgs, neapmierināts cilvēks.
Avoti: LLVV, EH
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Šis nedaudz apjukušais suņuks tiešām ir dzimis ar laimes uzpurni blakus.
- Bet kādu uzpurni var uzlikt uz mazā mīlīgā saplacinātā francīša purniņa?
- Uzpurnis jāliek vienīgi tad, ja dzīvnieks iepriekš atzīts par bīstamu.
- “Ar suņiem iekšā nedrīkst iet, jo vajag uzpurni.”
- Fanija atkal piesēja Pondiju pie koka un uzvilka viņai uzpurni.