uzdvest
uzdvest 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzdvešu | uzdvešam | uzdvesu | uzdvesām | uzdvesīšu | uzdvesīsim |
| 2. pers. | uzdves | uzdvešat | uzdvesi | uzdvesāt | uzdvesīsi | uzdvesīsiet, uzdvesīsit |
| 3. pers. | uzdveš | uzdvesa | uzdvesīs | |||
Pavēles izteiksme: uzdves (vsk. 2. pers.), uzdvesiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzdvešot (tag.), uzdvesīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzdvestu
Vajadzības izteiksme: jāuzdveš
1.Iesākt plūst, izplatīties (piemēram, par gaisa strāvu, aukstumu, smaržu); īsu brīdi plūst, izplatīties.
1.1.transitīvs Panākt, būt par cēloni, ka (kas, piemēram, aukstums, smarža) iesāk izplatīties; panākt, būt par cēloni, ka īsu brīdi izplatās.
2.Uzpūst elpu (kādam, kam).
2.1.transitīvs
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Acis viņam gluži kā vājprātīgajam, no viņa uzdveš šaušalīgas bailes.
- No viņa uzdvesa labas smaržas un cigaretes, kuras nebūt nebija sliktākas.
- No tā uzdveš sīva mīzalu dvaka, lien tev nāsīs un rīklē.
- Viņš piebāza man cieši pie acīm savu seju, kas uzdvesa svelmi.
- Vienacainā un bezzobainā ragana, uzdvesdama nelabu dvaku, iešņāca elfiņai ausī: