uzbirt
uzbirt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzbirstu | uzbirstam | uzbiru | uzbirām | uzbiršu | uzbirsim |
| 2. pers. | uzbirsti | uzbirstat | uzbiri | uzbirāt | uzbirsi | uzbirsiet, uzbirsit |
| 3. pers. | uzbirst | uzbira | uzbirs | |||
Pavēles izteiksme: uzbirsti (vsk. 2. pers.), uzbirstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzbirstot (tag.), uzbiršot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzbirtu
Vajadzības izteiksme: jāuzbirst
Birstot uzvirzīties virsū (uz kā, kam).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Vienam strādniekam grunts uzbira daļēji, bet otru apraka līdz kaklam.
- Uz lapām uzbirušās ziedlapas nokrata zemē vai novāc, lai nerodas puve.
- Nopurinājis no platā tērpa ieloces uzbirušos pelnus, viņš pavēlēja:
- Nu, teiksim, kaut atkritumi no apgāztās urnas uzbirtu uz izejamajiem apaviem.
- Tādā veidā izvairīsies no tā, ka daļa putekļu uzbirst pašam virsū vai nolaižas uz citām virsmām.