uzšņākt
uzšņākt 1. konjugācijas darbības vārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzšņācu | uzšņācam | uzšņācu | uzšņācām | uzšņākšu | uzšņāksim |
| 2. pers. | uzšņāc | uzšņācat | uzšņāci | uzšņācāt | uzšņāksi | uzšņāksiet, uzšņāksit |
| 3. pers. | uzšņāc | uzšņāca | uzšņāks | |||
Pavēles izteiksme: uzšņāc (vsk. 2. pers.), uzšņāciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzšņācot (tag.), uzšņākšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzšņāktu
Vajadzības izteiksme: jāuzšņāc
1.intransitīvs Neilgu laiku, arī reizēm šņākt.
2.transitīvs Ar dusmām, apslāpētā balsī īsi pateikt, uzsaukt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- - garām jādams, nikni caur zobiem Radziņš uzšņāca knoblohu vecākajam.
- Viņš klusītiņām uzšņāca sunim, lai tas pazūd nost no acīm.
- Draudzene parāva viņu aiz piedurknes un uzšņāca: — Džīvan!
- Labāk būtu man uzšņākusi – laipnība tikai palielināja sāpes.
- Nošaušu,” es uzšņācu, bet drauds nelīdzēja.