uzčīgāt
uzčīgāt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, transitīvsLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzčīgāju | uzčīgājam | uzčīgāju | uzčīgājām | uzčīgāšu | uzčīgāsim |
| 2. pers. | uzčīgā | uzčīgājat | uzčīgāji | uzčīgājāt | uzčīgāsi | uzčīgāsiet, uzčīgāsit |
| 3. pers. | uzčīgā | uzčīgāja | uzčīgās | |||
Pavēles izteiksme: uzčīgā (vsk. 2. pers.), uzčīgājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzčīgājot (tag.), uzčīgāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzčīgātu
Vajadzības izteiksme: jāuzčīgā
Neilgu laiku, arī reizēm čīgāt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tad lai ienāk jel kaut reizi ceriņkrāsas leutari, lai uzčīgā uz savām cimbolēm,
- Tad tāpēc bērnībā, jau pēc vectēva nāves, man māmuļa Ērika nekad neļāva pat pieskarties vijolei, kur nu vēl uzčīgāt!