urinēt
urinēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; joma: fizioloģijaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | urinēju | urinējam | urinēju | urinējām | urinēšu | urinēsim |
| 2. pers. | urinē | urinējat | urinēji | urinējāt | urinēsi | urinēsiet, urinēsit |
| 3. pers. | urinē | urinēja | urinēs | |||
Pavēles izteiksme: urinē (vsk. 2. pers.), urinējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: urinējot (tag.), urinēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: urinētu
Vajadzības izteiksme: jāurinē
Izvadīt urīnu no organisma.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- 2 aizturēja vīrieti, kurš urinēja uz Rātsnama galvenās ieejas kāpnēm.
- Sestdienas vakarā policija Rātslaukumā pamanīja vīrieti, kurš publiskā vietā urinēja.
- Tā rezultātā urīnpūslis piepildās ātrāk, un tev nepieciešams biežāk urinēt.
- Tiklīdz rodas vēlēšanās urinēt, pēc iespējas ātrāk ir jāapmeklē tualete.
- Lai gan viņš urinēja ļoti ilgi, policisti viņu nepamanīja.