urķēt
urķēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | urķēju | urķējam | urķēju | urķējām | urķēšu | urķēsim |
| 2. pers. | urķē | urķējat | urķēji | urķējāt | urķēsi | urķēsiet, urķēsit |
| 3. pers. | urķē | urķēja | urķēs | |||
Pavēles izteiksme: urķē (vsk. 2. pers.), urķējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: urķējot (tag.), urķēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: urķētu
Vajadzības izteiksme: jāurķē
1.Vairākkārt skarot (parasti ar ko smailu), grūst, bīdīt, jaukt, rušināt (parasti ar ko smailu).
Avoti: LLVV, ViV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņu kopdzīvi nekad neesmu necienīgi urķējis.
- — Norma nevērīgi apvaicājās, ar uzasinātu sērkociņu urķēdama zobus.
- Tā viņu omiš saka, mezglainiem pirkstiem urķēdams zemi. “
- Kur atļauja meklēt — urķēt un urdīt, un jaunā gaismā celt?
- Oskars negribīgi urķēja to ar dakšiņu.