ucināt
ucināt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
---|---|---|---|---|---|---|
Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
1. pers. | ucinu | ucinām | ucināju | ucinājām | ucināšu | ucināsim |
2. pers. | ucini | ucināt | ucināji | ucinājāt | ucināsi | ucināsiet, ucināsit |
3. pers. | ucina | ucināja | ucinās |
Pavēles izteiksme: ucini (vsk. 2. pers.), uciniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: ucinot (tag.), ucināšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: ucinātu
Vajadzības izteiksme: jāucina
Šūpot uz ceļiem, rokām, parasti augšup, lejup.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Savukārt mēs nu gan neesam uzņēmušies pienākumu jūs lutināt un ucināt.
- Ne katrs sadūšotos pacelt gaisā milzīgu zostēviņu vai uz rokām ucinātu kazu.
- Dzidra arī neko nesaka, bet ucina klēpī savu mazmeitiņu.
- Ucā, ucināja bērnu, bet pupas neļāva ēst.
- Ko tur cienāt un ucināt, ātrāk gribas beigt sadarbību," stāsta Aija.