tūcīt
tūcīt 3. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | tūcu | tūcām | tūcīju | tūcījām | tūcīšu | tūcīsim |
| 2. pers. | tūci | tūcāt | tūcīji | tūcījāt | tūcīsi | tūcīsiet, tūcīsit |
| 3. pers. | tūca | tūcīja | tūcīs | |||
Pavēles izteiksme: tūci (vsk. 2. pers.), tūciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: tūcot (tag.), tūcīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: tūcītu
Vajadzības izteiksme: jātūca
1.Bāzt; spiest, spaidīt.
2.apvidvārds Mīdīties, spaidīties, plosīties, trakot.
Avoti: LLVV, NeV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- WC nācās cīnīties tikai ar garo kleitu, plīvuru, šlepi un bikšelēm, nevis vēl tūcīt augšā lejā zeķubikses.
- — Bet mēs ar skaidrām rīmēm lūpās, ar abortiem kā baltām dūjām padusēs — mēs iebruksim šai nemēztajā kūtī — un nedraugus un tēvutēvu lāstus, tos, izklātos pār mūsu tautas sirmseniliem slāņiem, — ar gāņiem sajauksim un citiem māniem — un trejgalvainam jodam apakš astes tūcīsim — un smilkstēdami misiņbārži, hasīdi un jupji galvas nokārs — kā nešķīstībā ieslīgušo māšu noglamzītie, noļukušie činkuri!
- Ka paralēli pastāvējušas abas saknes formas, rāda vienas nozīmes vārdu pāri: apvidvārdi dūcīt, mīcīt, grūstīt blakus tūcīt, apvidvārds dūkāt, spaidīt, kratīt blakus tūkāt.
- Tas cēlies no indoeiropiešu teuk-, tūk- ( sist, grūst), no kā arī tūcīt ( sist, grūst, dauzīt); blakus formām tuk-/ tūk- latviešu valodā izveidojušās formas ar ekspresīvu balsīgo ieskaņas līdzskani duk-/ dūk-.
- Izveidojušās arī formas ar ekspresīvu n iespraudumu, piemēram, blakus tūcīt ir apvidvārds tuncīt, stampāt, mīcīt, grūstīt, blakus apvidvārdam dūkāt – sist ar dūri, mīcīt ir dunkāt, no kā arī lietvārda paralēlformas: apvidvārds duka, dūka, dunka – dūres sitiens, grūdiens.