trijstūrains
Lietojuma biežums :
trijstūrains īpašības vārds
LocīšanaLocīšana
Pamata pakāpe:
Nenoteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | |
| Nom. | trijstūrains | trijstūraini |
| Ģen. | trijstūraina | trijstūrainu |
| Dat. | trijstūrainam | trijstūrainiem |
| Akuz. | trijstūrainu | trijstūrainus |
| Lok. | trijstūrainā | trijstūrainos |
Sieviešu dzimte | |
|---|---|
| Vsk. | Dsk. |
| trijstūraina | trijstūrainas |
| trijstūrainas | trijstūrainu |
| trijstūrainai | trijstūrainām |
| trijstūrainu | trijstūrainas |
| trijstūrainā | trijstūrainās |
Noteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | |
| Nom. | trijstūrainais | trijstūrainie |
| Ģen. | trijstūrainā | trijstūraino |
| Dat. | trijstūrainajam | trijstūrainajiem |
| Akuz. | trijstūraino | trijstūrainos |
| Lok. | trijstūrainajā | trijstūrainajos |
Sieviešu dzimte | |
|---|---|
| Vsk. | Dsk. |
| trijstūrainā | trijstūrainās |
| trijstūrainās | trijstūraino |
| trijstūrainajai | trijstūrainajām |
| trijstūraino | trijstūrainās |
| trijstūrainajā | trijstūrainajās |
Pārākā pakāpe: piedēklis -āk-
Vispārākā pakāpe: priedēklis vis-, piedēklis -āk- un noteiktā galotne
Tāds, kam ir trijstūra veids; trīsstūrains.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Izfilētais slīpais pieres matu griezums vizuāli samazināja pieri un koriģēja sejas trijstūraino formu.
- Kokvilnas zeķē uz kreisā stilba bija izrauts trijstūrains robs, kurš nu šūpojās sānos kā cūkas auss.
- Es skrēju pār nopļauto mauriņu, tad cauri augu dārzam, nesoties pāri romba formas izkārtojumā sastādītām alvejām, trijstūrainās dobēs augošam timiānam un kam tik vēl ne.
- Rakstnieks izceļas ar lielu dzīvīgumu un radošumu, piemēram, romāns " Puse patiesības" ( Halve sanninga) ir trijstūrains ( grāmata ir kā pārgriezta pa diagonāli), un tajā notikumi atspoguļoti no trīs redzespunktiem - sievietes, vīrieša un no kāda suņa viedokļa.
- , bet stāvākās vietās važonis izlec un iet pajūgam blakus, un, ja braucējs grib apstāties un izkāpt, pagriež ratu bremzi, lai zirdziņiem vieglāk ( Frīdrihs atceras izsmējīgo aicinājumu lasīt lekcijas par dzīvnieku ciešanām), atsevišķos maršrutos kalnos var uzbraukt pa šaurām, īpaši būvētām sliedēm ar vaļēju vagoniņu, rotātu trijstūrainu papīra karodziņu virtenēm, apbrīnojot kalnu galotnes ar mūžīgo sniegu, kalnu namiņus reliņu slēģiem un mazu dievnamu tornīšus, ceļmalas dārzos bez žogiem zied ābeles un ķirši, no rītiem ezers guļ kalnu ieplakā zem pūkainas miglas segas, kad tā nokrīt, no viesnīcas loga redzams, kā pa tā zilgmi šaudās mazi, balti kuģīši ar Šveices karodziņiem, caur klinti lejup veļas kalnu strauts un iegāžas akvamarīna zilajā ezerā, kūrmājā saslasījusies raiba publika – patīkams vecāks krievu aristokrātu pāris, kas katru rītu Mērijai sūta svaigu rožu pušķi vai augļu grozu – firziķus, bumbierus, plūmes – , vecs angļu mācītājs ar savu laulāto draudzeni, kas ik svētdienas mūzikas zālē notur dievkalpojumu, itāļu princese, kas eleganti smēķē garus papirosus sudraba iemutī, smuks tumšs spānietis, izsmalcināti ģērbta franču komtese ar savu mazo meitu, sirsnīgi vācieši, ar kuriem kopā doties meklēt sudrabdadžus, tostarp daudz Rīgas vāciešu, jo sanatorijas palīgārsts tovasar bija rīdzinieks von Hedenstorm, Mērija zviln viesnīcas pagalmā zem saulessargiem salokāmā auduma krēslā ar augstu uzstutētām kājām un skatu uz kalniem un klusē par Jūrmalā piedzīvoto.