temporitms
Lietojuma biežums :
temporitms vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds
LocīšanaLocīšana
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | temporitms | temporitmi |
Ģen. | temporitma | temporitmu |
Dat. | temporitmam | temporitmiem |
Akuz. | temporitmu | temporitmus |
Lok. | temporitmā | temporitmos |
Tempa un ritma saistījums, kas rada (darbības, norises u. tml.) specifiskas īpašības (parasti skatuves mākslā).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ar savu temporitmu, kas, manuprāt, ir visproporcionālākais cilvēkradījumam kā bioloģiskai būtnei.
- Dailes pirmsākumos par šo kopējo elpu un nepārtraukto izrādes temporitmu rūpējās Felicita Ertnere, bet Kairiša inscenējumā ar vērienu šo ideju palīdz iemiesot horeogrāfe Jana Jacuka.
- Pats Rihters toties savā pirmajā filmā " Ritms 21" ( Rhythmus 21, 1921), kas sākotnēji saucās " Filma ir ritms", veido telpas iespaidu, manipulējot ar kontrastējošiem melniem un baltiem kvadrātiem, ar uzsvērtu šo laukumu kontrapunktu, panākot dziļuma efektu un artikulējot filmas temporitmu.
- No tā iespējams secināt, ka Dailes teātra aktiermākslas pamatā ir savdabīga reālisma un modernisma principu simbioze – no vienas puses, aktierspēlē liela nozīme ir ķermeņa plastiskajai izteiksmībai, aktiera saspēlei ar partneriem un skatuves telpu, radot vienotu izrādes temporitmu; no otras puses, līdzīgi kā Mihaila Čehova u. c. krievu modernisma mākslinieku praksē, arī Dailes teātra aktierspēles principos ārēji izkāpinātā forma aizved pie psiholoģiska lomas satura, t. i.
- Būtībā režija kopā ar scenogrāfiju veido izrādes sakārtojumu laikā un telpā, veido tās temporitmu, dinamiku, un šis sakārtojums lielā mērā ir zīmju un nozīmju kopums, kas var būt, bet var arī nebūt saistīts ar sākotnējo operas saturu un libreta tekstu, bet noteikti ir saistīts ar režisora veidoto iestudējuma tekstu jeb fikcijas diskursu, kā to raksturo Patriss Pavī: “ Fikcijas diskursa, kas nodrošina saistību starp teksta lasīšanu un skatuves teksta rakstīšanu, teorija paskaidro veidu, kādā režisors, kas vienlaikus ir gan lasītājs, gan skatuves teksta rakstītājs, strukturē iespējamo pasauļu universu, veidojot metatekstu, kurš savukārt ģenerē dramatiskā teksta izpausmi uz skatuves” ( Pavis 1993: 135).