telefonēt
telefonēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | telefonēju | telefonējam | telefonēju | telefonējām | telefonēšu | telefonēsim |
| 2. pers. | telefonē | telefonējat | telefonēji | telefonējāt | telefonēsi | telefonēsiet, telefonēsit |
| 3. pers. | telefonē | telefonēja | telefonēs | |||
Pavēles izteiksme: telefonē (vsk. 2. pers.), telefonējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: telefonējot (tag.), telefonēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: telefonētu
Vajadzības izteiksme: jātelefonē
1.Zvanīt, ziņot pa telefonu.
1.1.transitīvs
Avoti: LLVV, SV05
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Aizgāju zem logiem pastāvēt, par velti, tad biju tik traks un telefonēju.
- Tad saņēmos, telefonēju – nav ne mazākās iespējamības.
- Nākamā dienā telefonēja, vajagot “ izrunāties”, ieradās ar “ es pēdējo reizi atnācu!”
- Royal” šveicars droši vien uzreiz telefonēja uz častoku, gan jau tik glaunā viesnīcā telefons arī ir, un tagad gorodovojs tur klāt un visus iztaujā.
- Bet, ja būtu viens, nāktos paļauties uz 112. Zaudēt potenciāli dārgās minūtes, lai telefonētu, nevis rīkotos.