sumpurnis
sumpurnis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; joma: mitoloģijaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | sumpurnis | sumpurņi |
| Ģen. | sumpurņa | sumpurņu |
| Dat. | sumpurnim | sumpurņiem |
| Akuz. | sumpurni | sumpurņus |
| Lok. | sumpurnī | sumpurņos |
1.Ļauna cilvēkveidīga būtne ar suņa galvu, arī ar putna galvu.
2.apvidvārds Suņa purns.
Avoti: LLVV, LE1, SiV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- pēc brīža tas vairs nav sumpurnis, bet mans vīrs...
- Sumpurnis uzgulst ar visu savu milža svaru, man trūkst elpas.
- Pats noticēja, ka pluska kucēns pēc pusgada izaugšot par sumpurni.
- — Neraudi, mazā, mēs tiem sumpurņiem dzirksteles pašāvām zem astēm.
- Sazin, ko var gaidīt no tiem sumpurņiem kara laikā.