spudūc
spudūc [spuˈdūc] izsauksmes vārds
spudūkš [spuˈdūkš] izsauksmes vārds
Lieto, raksturojot strauju, īslaicīgu kustību vai tās radīto troksni.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kaimiņi mani pazīst jau no seniem laikiem, muļķīgus jautājumus neuzdod, bet, ja pēkšņi kāds svešs nāktu prašņāt vai kas vēl ļaunāks gadītos, tad es kā zaķis alā, spudūc.
- Kājas pār pleciem un iekšā spudūc.
- putniņi smaida aizgūtnēm kā kutināti zirgojas pa ligzdu šīferu paspārnē ar saviļņojumu veros šīferos nedaudz sānis vecais gārnis lasa ievadu iešanā pirmie ačgārnie soļi gārnēniem vēl zaļknābis cīrulis aizrullē nule vēl bija nu jau spudūc jaunais sumbrs tiepīgi dragā stumbru pēc stumbra nākamie kūmiņi lēni mīņājas pat kārnajai vārnai kucēni kravājas ārā no migām puķes atvāž ziedus dardedze pavīd redzei cibric garauši ausās viss viz mutuļo neatņemdamies tad sev jautāju es no kurienes ir teiciens pirmos kucēnus jāslīcina 1998. feb apmēram 21. feb
- Es uzvelkos kājās un dažu minūšu laikā, spudūc, pa durvīm.
- Vemt tie nevemj, bet, jāatzīst, ka viņu kakāšana gan arī ir diezgan labi projicēta - tie tik paceļ uz augšu dupsi un, spudūc, strūklaka gaisā taisnā strīpā.