sprukt
Lietojuma biežums :
sprukt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs
Locīšana
1.Pēkšņi, ar rāvienu atbrīvoties (no kā, piemēram, no saites), pārvarēt (kādu šķērsli) un strauji virzīties prom (parasti par dzīvniekiem).
1.1.Pēkšņi sākt strauji virzīties (no kurienes) — piemēram, par vielu.
1.2.Strauji laisties vaļā (parasti par rokām).
1.3.Ātri, pēkšņi raisīties (par ko sasietu, sastiprinātu).
1.4.Savienojumā ar “vaļā”: pēkšņi, negaidīti norisēt (par šāvienu).
2.sarunvaloda Ātri, bēgšus virzīties.
2.1.Rast izeju (no nevēlama stāvokļa).
3.sarunvaloda; parasti formā: trešā persona Zūdot balstam, saistījumam u. tml., pēkšņi slīdēt, krist (parasti par priekšmetiem).
4.sarunvaloda; parasti formā: trešā persona; parasti kopā ar: "vaļā" Neviļus, negribēti tikt sacītam (par vārdu, izteikumu u. tml.).
4.1.Pēkšņi rasties, sākties, parasti neviļus, negribēti (piemēram, par smiekliem, raudām, runu).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri