smīnīgs
smīnīgs īpašības vārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Pamata pakāpe:
Nenoteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | |
| Nom. | smīnīgs | smīnīgi |
| Ģen. | smīnīga | smīnīgu |
| Dat. | smīnīgam | smīnīgiem |
| Akuz. | smīnīgu | smīnīgus |
| Lok. | smīnīgā | smīnīgos |
Sieviešu dzimte | |
|---|---|
| Vsk. | Dsk. |
| smīnīga | smīnīgas |
| smīnīgas | smīnīgu |
| smīnīgai | smīnīgām |
| smīnīgu | smīnīgas |
| smīnīgā | smīnīgās |
Noteiktā galotne
Vīriešu dzimte | ||
|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | |
| Nom. | smīnīgais | smīnīgie |
| Ģen. | smīnīgā | smīnīgo |
| Dat. | smīnīgajam | smīnīgajiem |
| Akuz. | smīnīgo | smīnīgos |
| Lok. | smīnīgajā | smīnīgajos |
Sieviešu dzimte | |
|---|---|
| Vsk. | Dsk. |
| smīnīgā | smīnīgās |
| smīnīgās | smīnīgo |
| smīnīgajai | smīnīgajām |
| smīnīgo | smīnīgās |
| smīnīgajā | smīnīgajās |
Pārākā pakāpe: piedēklis -āk-
Vispārākā pakāpe: priedēklis vis-, piedēklis -āk- un noteiktā galotne
smīnīgi apstākļa vārds
Lietojuma biežums :
1.Tāds, kas smīn; tāds, kas bieži mēdz smīnēt; arī zobgalīgs, ironisks, nievīgs.
1.1.Tāds, kurā izpaužas zobgalība, ironiskums, nievīgums.
1.2.Tāds, kura izteiksme ir saistīta ar smīnu (parasti par seju, lūpām, acīm).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tā pati taisnā piere, iegarenais deguns, smīnīgā sejas izteiksme.
- Klusējošā svētā Visariona mute bija iezīmēta izdedzinātās vietā, tā izrādījās nedaudz smīnīga.
- Viņa apcērtas uz papēža apkārt, ierauga smīnīgas sarkanarmiešu sejas, lepni atmet galvu.
- Tā vēl kādu brīsniņu varētu turpināt, raugoties ar šablonisku un reizēm smīnīgu aci.
- Tad galva slīd atpakaļ, zods augšup, acis piemiedzas šauras un smīnīgas. "