Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Un, beidzot izkļuvuši skrajumā, sausumā, nozvērējos, ka tā vairs nedarīšu.
- Kailā skrajumā paliek sūna, akmens un koks.
- Visu šo deverbālo atvasinājumu semantikā vēl jūtama sākotnējā verba formas nozīme, turpretim deadjektīvie atvasinājums tīrums, skrajums, seklums, šaurums, valgums nu ieguvuši pavisam konkrētu nozīmi.
- Un, kad beidzot caur meža skrajumiem pamirdzēja ezers un ceļmalā modri gaidījušais puika skriešiem metās ziņot, ka kundzene jau brauc, kad beidzot kariete apstājās pie Milkantu muižas, kuras vecie mūri pamazām apauga ķērpjiem un saulrietā izskatījās zilgani, bet abi tornīši dūrās debesīs, kas liesmoja kā ugunsgrēks; kad mājinieki un aiz ziņkārības sanākušie dzimtzemnieki ar lāpām sastājās abpus ieejai, tā seju citādība viņu sabiedēja vēl vairāk: vīrieši te izskatījās tādi cietsirdīgi, sevišķi jaunākie - rupjiem vaibstiem, sarkanām, vēja aprautām sejām, resniem buļļu sprandiem un skūtiem pakaušiem, ar vīzēm un aitādu kažokiem, pēc dūmiem un sviedriem smakojoši; bet veči te izskatījās kā prātu zaudējuši pravieši no Svētajiem Rakstiem, kādus viņa bija redzējusi uzgleznotus baznīcās, gluži kā vientuļnieks Ījabs un Hieronīms, garām, plušķainām bārdām, vaskainām, dziļu grumbu izvagotām sejām un stiklaini dzidriem ārprātīgo skatieniem; bērniem bija plēsīgu zvērēnu vaibsti un badīgas, iešķības, patālu viena no otras novietotas vilcēnu acis, viņi visi izskatījās neveseli, sliktas sugas, tāpat kā tie nedaudzie šķībzobainie, asspalvainie jauktasiņu kvekšķi, kas skraidīja viņiem gar kājām; rūtainos raupjas vilnas lakatos satīstījušās sievietes izskatījās kā ar cirvi tēstas no koka šķilām, un gandrīz tikpat kokainas bija arī viņu sejas izteiksmes; visas jaunās meitas - bālas un neglītas; mazliet draudzīgāki likās mājinieki, jo tie vismaz klanījās, sveicināja un ziņkāri nopētīja kundzi,
- Zelma izvēlas to, kur priekšā jūtams tāds kā skrajums.