skeletapbedījums
skeletapbedījums vēsturisks
Apbedīšanas veids, kad tiek apbedīts mirušā ķermenis (atšķirībā no ugunsapbedījuma, kad mirušais tiek sadedzināts), bronzas un dzelzs laikmetā bija visvairāk izplatītais apbedīšanas veids un viduslaikos kļuva par vienīgo oficiāli atļauto.
Avoti: LE1
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tika atklāti 19 apbedījumi akmens šķirstos un 5 vēlāki skeletapbedījumi.
- Starpposms, kad kurši pāriet no ugunsapbedījumiem uz šādiem skeletapbedījumiem, ir tāds kā melnais plankums, kas nav izpētīts, par kuru spekulē un izsaka variantus.
- Daugavas lībiešu važiņrotas ar bruņrupuču saktām konstatētas 106 skeletapbedījumos un 41 uguns-kapā.
- Objekta saglabājamās vērtības: senkapu izvietojums, to struktūra, kas ietver saglabājušās liecības par senajiem apbedījumiem - ugunskapiem un skeletapbedījumiem ( cilvēku kauli, to fragmenti, pelni, ogles), senās konstrukcijas ( rituālās bedres), kapu inventārs, tai skaitā - arheoloģiskās senlietas, kā arī apmetnes arheoloģiskais materiāls - kultūrslānis, atsevišķas liecības par to, konstrukcijas, arheoloģiskās senlietas.
- Ziemeļkurzemē apskatāmie ieroči lielākā skaitā atrasti tieši 14. gs. ugunskapos un 14. un 15. gs. skeletapbedījumos, kas skaidrojams ar to, ka šeit ieroču līdzdošana apbedīšanas tradīcijās saglabājas ilgāk, paralēli kremācijas paražām.