satīņāt
satīņāt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs; lieto: paretiLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | satīņāju | satīņājam | satīņāju | satīņājām | satīņāšu | satīņāsim |
| 2. pers. | satīņā | satīņājat | satīņāji | satīņājāt | satīņāsi | satīņāsiet, satīņāsit |
| 3. pers. | satīņā | satīņāja | satīņās | |||
Pavēles izteiksme: satīņā (vsk. 2. pers.), satīņājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: satīņājot (tag.), satīņāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: satīņātu
Vajadzības izteiksme: jāsatīņā
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tu novelc tēkreklu un satīņā ap galvu kā turbānu.
- Uzlūko mēmo Klausa muguru, satīņāto dēlu sev līdzās un izšķiras par labu miegam.
- Tumsa satīņā vientuļos stāvus siltās, pelēkās vakara šallēs un tur savās rokās baisi mierīgi.
- Labi vēl, ja vasara, bet, ja rudens vai ziema, tad ļoti salst, lai cik jakās būtu satīņāta.
- Pasēdēju kontrolpunktā, iedzēru kolu un tēju, brīvprātīgie gādīgi satīņāja guļammaisā, lai nesalstu un pēc 20 minūtēm biju gatava doties tālāk.