sarkandzeltaine
Lietojuma biežums :
sarkandzeltaine
Bērzlapju dzimtas pienaiņu ģints suga (“Lactarius helvus”).
Avoti: LD
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ziņu par saindēšanos ar novārītām un pēc tam iesālītām sarkandzeltainēm nav, tomēr vairums gan Latvijas, gan ārzemju avotu iesaka lielos daudzumos to nelietot.
- Čārlzs Peks Amerikā 1876. gadā lietoja nosaukumu " Lactarius aquifluus", viņaprāt, jaunai citai sugai, vēlāk atzīstot to par sarkandzeltaines varietāti " Lactarius helvus var. aquifluus".
- Līdzība ar sarkandzeltainēm ir daudzām sarkanbrūnajām pienainēm, kurām tomēr visām ir sarkanīgākas cepurītes, bet vecās sarkandzeltaines, kurām vairs nav piensulas, var tikt sajauktas ar citu ģinšu sēnēm.
- To skaitā sarkandzeltaine, kuras cepurīte ir gaišāka un bez sarkanīgās nokrāsas, piensulas gandrīz nav un raksturīga spēcīga kumarīna smarža, un saldenā pienaine, kura ir mazāka un aug zem Latvijā retajiem dižskābaržiem.
- Tomēr Krievijā pastāv biežs uzskats, ka, izņemot smaržu, sarkandzeltaine sālījumā ne ar ko neatšķiras no citām sālāmajām pienainēm, un arī Latvijā daļa speciālistu pieturas pie uzskata, ka pēc novārīšanas ne ar vienu vietējo pienaini saindēties nevar.