samurgot
samurgot 2. konjugācijas darbības vārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | samurgoju | samurgojam | samurgoju | samurgojām | samurgošu | samurgosim |
| 2. pers. | samurgo | samurgojat | samurgoji | samurgojāt | samurgosi | samurgosiet, samurgosit |
| 3. pers. | samurgo | samurgoja | samurgos | |||
Pavēles izteiksme: samurgo (vsk. 2. pers.), samurgojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: samurgojot (tag.), samurgošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: samurgotu
Vajadzības izteiksme: jāsamurgo
1.intransitīvs Ilgāku laiku, arī visu laikposmu murgot; ilgāku laiku murgot (līdz noteiktam brīdim).
2.sarunvaloda, transitīvs Sarunāt (parasti daudz kā neloģiska, arī nepieņemama).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- – Lai samurgotu kādu pasaku, nav jāatdarina vecmeistari, – viņš apgalvoja.
- Samurgošu kādu rīmi,
- Samurgoto Vecrīgu reiz padarīja loģisku, nākotnē iesapņotu, noslaucīja ap Domu vecāku gružus, lai izceltu to, — un nogremdēja līdz gaiļa sekstei.
- Līksma sirdsklauve ķermenī un dziļas apskaidrības atgriešanās mošķu samurgotajā galvā, ko viņš sāka atmanīt jau pirms iznākšanas no biezokņa, nelika šaubīties, kam viņš ir pietuvojies.
- Un tur vairs nav spēlīte, jo izrādās, ka tieši tava tā saucamā īstā, dzīvesvietā deklarētā pastāvēšana ir no sākuma līdz beigām samurgota, un nevis otrādi.