salabināt
Lietojuma biežums :
salabināt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
---|---|---|---|---|---|---|
Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
1. pers. | salabinu | salabinām | salabināju | salabinājām | salabināšu | salabināsim |
2. pers. | salabini | salabināt | salabināji | salabinājāt | salabināsi | salabināsiet, salabināsit |
3. pers. | salabina | salabināja | salabinās |
Pavēles izteiksme: salabini (vsk. 2. pers.), salabiniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: salabinot (tag.), salabināšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: salabinātu
Vajadzības izteiksme: jāsalabina
Panākt, ka (kāds) salabst.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņa bija pārāk nogurusi, lai cīnītos vai salabinātu abus.
- Katrīna, kas intīmajai dzīves daļai piešķīra ārkārtēju nozīmi, atklāti mēģina salabināt laulātos draugus, par ko viņu acīmredzot vajadzētu tikai uzteikt.
- Pēc Krūmiņa rakstītā, " bez šaubām, ka vislielākais pļaujas laiks, Andra grupējumam sākas tad, kad Andris Grūtups, arī viņa cīņas suns, kurš ar kāju varēja atspert visas durvis prokuratūrās, tiesās, kopā ar savu kolēģi Kokali salabināja Aivaru un Andri, pēc tam viņiem pievienojās arī Ainārs.
- Vārdi tagad bija Norvaišu Uršules Birontienes galvenais ierocis un darbarīks – līdzīgi kā agrāk, jaunībā, viņas ieroči bija skatiens un miesas skaistums; taču tagad viņas miesa mira un vienīgi vārdi, vienīgi viņas balss, kas brīžam aizsmaka sāpēs, un sīkais kā zvirbuļa pēdojums smiltīs, steidzīgais rokraksts viņai varēja palīdzēt salabināt, no jauna saprecināt Onu Kotrīnu un Jonu Izidoru, lai šie turpinātu Norvaišu dzimtu un – Dievs, palīdzi – tiktu pie vīriešu dzimuma mantinieka.
- Un pat viņa labdaris, lielkanclers Karolis Stanislovs Radvila, saukts par Taisnīgo, saki, ko gribi, lai arī diži gudrs cilvēks, tomēr ar mīkstu raksturu, un, kā šķiet, viņam arvien biežāk likās, ka te vairs nekas nav maināms, tāpēc ar augstmaņiem labāk nestrīdēties, – un viņš meistarīgi centās salabināt opozīcijas pretiniekus, bija lielisks diplomāts, taču reizēm, pēc Jona Izidora domām, vajadzēja nevis līgt mieru, bet triekt dūri galdā, jo pat sakāmvārdā ir teikts – ielaid tik cūku baznīcā, un šī tev arī uz altāra uzkāps, un daži no viņiem patiešām jau kāpa uz galvas, pa kunigaitiju darījās kā pa savu kabatu, turklāt darījās kā gatavie neprašas, par rītdienu nemaz nedomādami, un nupat visi bija sākuši pļaut viņu muļķības sētās nelaimes.