sakārnis1
sakārnis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | sakārnis | sakārņi |
| Ģen. | sakārņa | sakārņu |
| Dat. | sakārnim | sakārņiem |
| Akuz. | sakārni | sakārņus |
| Lok. | sakārnī | sakārņos |
sakarns apvidvārds
1.Kokauga, parasti žuburainas, saknes daļa; šāda, parasti no zemes izrauta, saknes daļa kopā ar stumbra apakšējo gabalu vai bez tā.
1.1.nievājoša ekspresīvā nokrāsa, pārnestā nozīmē Ļoti vājš, kaulains cilvēks; arī nepatīkams, nevēlams cilvēks; gļēvulis.
Avoti: LLVV, JV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Sabozies sakārnis palātas kaktā šūpo apsaitēto roku kā zīdaini un vaimanā.
- Tad jau kaut kam uz vecā sakārņa konta noteikti bija jābūt!
- Acīmredzot ikdienas saskarsme ar veciem pļāpīgiem sakārņiem bija prasījusi savu.
- Pieminekli iesvētīja mācītājs J. Luksis, piedaloties mācītājiem R. Slokenbergam un Sakārnim.
- Es skrienu pakaļ, kājas ķeras aiz papardēm, sakārņiem, grimst sūnās...