saglumēt
saglumēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | saglumēju | saglumējam | saglumēju | saglumējām | saglumēšu | saglumēsim |
| 2. pers. | saglumē | saglumējat | saglumēji | saglumējāt | saglumēsi | saglumēsiet, saglumēsit |
| 3. pers. | saglumē | saglumēja | saglumēs | |||
Pavēles izteiksme: saglumē (vsk. 2. pers.), saglumējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: saglumējot (tag.), saglumēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: saglumētu
Vajadzības izteiksme: jāsaglumē
1.Kļūt, parasti viscaur, glumam, piemēram, pārklājoties ar gļotām, trūdot.
2.Kļūt tādam, kas, parasti viscaur, satur gļotvielas, recekli u. tml.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Starp augu atlieku kārtām esošās sinepes saglumēs, iznīcinot slimību ierosinātāju sporas.
- Pusgadu ūdens bijis dzidrs, garšīgs, nesaglumējis,” stāsta gide.
- Ūdeni norobežo saglumējušu pāļu rinda.
- Pūš stindzinošs vējš, kas dzenā pa trotuāru aizgājušās vasaras godības atliekas — saglumējušas, dzīvības sulu zaudējušās lapas.
- Viņi grib kustēties, staigāt, skriet, apceļot pasauli, – viņi ir kā ūdens, kas saglumē, ja netek.