sūrums
sūrums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | sūrums | sūrumi |
| Ģen. | sūruma | sūrumu |
| Dat. | sūrumam | sūrumiem |
| Akuz. | sūrumu | sūrumus |
| Lok. | sūrumā | sūrumos |
1.Vispārināta īpašība → sūrs1, šīs īpašības konkrēta izpausme.
2.Vispārināta īpašība → sūrs2, šīs īpašības konkrēta izpausme.
3.Vispārināta īpašība → sūrs3, šīs īpašības konkrēta izpausme.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Jāļauj, lai viņas kailā auguma audos iesūcas dūmu vieglais sūrums.
- Toms izmeta viskija glāzi, pēc tam dziļi izelpoja, izpūzdams dedzinošo sūrumu.
- Viss vēl tāpat – darba sūruma un pelēcības pilns.
- Tavā dārzā ir dedzis – nokvēpis, dūmu sūrumu drēbēs tu ver man vārtus.
- Nabadzības sūrums dūrās acīs ik uz soļa.